Vasara Viesturdārzā
RĪGAS DOMES
IZGLĪTĪBAS, KULTŪRAS
UN SPORTA DEPARTAMENTS
2019
Izrāde "Nāriņas"
Par sižetu:
Ne kaut kādā valstī aiz dziļas jūras vai aiz augstiem kalniem, bet tepat mums blakus dzīvo piecas meitenes, kurām patīk dejot. Tādas meitenes, kā tūkstošiem pārējo, kuras mācās skolās, bieži smejas un pa laikiem dusmojas, kuras strīdas ar vecākiem, visu laiku čato ar draugiem viedtālrunī, iemīlas, skatās uz sevi spogulī un arī sapņo.
No pārējiem viņas atšķiras tikai ar to, ka, kad viņas satiekas kopā, viņas vienmēr dejo.
Lai dejotu, viņām nav nepieciešama speciāli iekārtota telpa, viņas var dejot visur: uz ielas, parkos, gan kad apkārt ir daudz cilvēku, gan klusās vietās, kur viņas neviens neredz.
Priekš šīm meitenēm dejot ir tas pats, kas ir elpot, bez tā viņas nevar iedomāties savu dzīvi.
Tās meitenes ir ļoti atšķirīgas: vienai patīk visu kontrolēt, otra plūst pa dzīvi kā pa viļņiem, trešā nejūtas gatava ņemt atbildību par savu dzīvi, ceturtā rūpējas par saviem tuviniekiem, piektai gribas izmēģināt visu, kas ir dzīvē.
Ar dejas kustībām viņas varētu pastāstīt par sevi un par citiem labāk, nekā ar vārdiem.
Reiz viņas izlasīja Hansa Kristiāna Andersena pasaku par nāriņu un nolēma pastāstīt to ar deju.
Par problēmu:
Vai zināji, ka Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām jūrā pasaulē?
Elza Ozoļiņa, Pasaules Dabas Fonda eksperte
Baltijas jūras ekosistēma ir īpaša, jo tā ir viena no lielākajām iesāļā ūdens platībām pasaulē, un pilna ūdens apmaiņa, kas ieplūst no Ziemeļjūras, notiek vien reizi trīsdesmit, četrdesmit gadu laikā. Kā jebkurai jūras ekosistēmai, arī Baltijas jūrai ir savi izaicinājumi – gan ūdens aizaugšana un cita veida ūdens piesārņojums, gan intensīva nozveja.
Tomēr aļģes ir tikai aisberga virsotne - zem aļģu virskārtas tiek nodarīts lielāks kaitējums. Atmirušās aļģes patērē ūdenī esošo skābekli, tāpēc tas sāk pietrūkt citiem ūdens dzīvniekiem, arī zivīm. Lielā daļā - dažās sezonās līdz pat 70 000 km2 jeb vairāk nekā sestā daļā Baltijas jūras gutlnes - nav skābekļa. Šīs teritorijas mēdz saukt par mirušajām zonām. Tie ir milzīgi jūras apgabali, kuros skābekļa bada rezultātā dzīvo vien atsevišķi anaerobi (tādi, kuriem nevajag skābekli) organismi.
Mums pieejamos zivju resursus ietekmē gan jūras ekosistēmas izmaiņas, ko rada piesārņojums, gan arī intensīva zveja. Mēs arvien vairāk dzirdam no tādām starptautiskām organizācijām kā ANO, ka mūsu pārtikas patēriņš pieaug līdz ar iedzīvotāju skaitu pasaulē. Pagājušajā vasarā ANO Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija ziņoja, ka pārzveja pasaulē ir sasniegusi vienu trešo daļu jeb 33.1% no visiem zivju resursiem, kas 70-to gadu vidū bija vien 10 procenti. Atlikušās divas trešdaļas no šiem resursiem jau sāk sasniegt savu maksimālo ilgtspējīgas zvejas līmeni. Tas nozīmē, ka pašlaik zivju nozveja ir lielāka nekā to spēja dabiski atjaunoties. Kas ir veicinājis šādas situācijas rašanos? Gan mūsu pieaugošā apetīte, jo tomēr zivis ir svarīgs olbaltumvielu avots, gan piešķirtās subsīdijas un atbalsts zvejas nozarei. Mums būtu jāņem vērā zinātniskais pamatojums racionālam zivju resursu patēriņam.
Bet bez intensīvas barības vielu noplūdes un nozvejas, arī mūsu plastmasas patēriņš ietekmē dzīvi mūsu ūdeņos. Noteikti esi dzirdējis sevi vai kādu citu sakām: “Plastmasa ir visur!” Šādam apgalvojumam var piekrist, jo plastmasa ir viegls, lēts un mitrumizturīgs materiāls, kas aizvieto dabā sastopamus materiālus. Taču plastmasa nereti nokļūst tai nepiemērotās vietās, piemēram dabā un mūsu organismos - plastmasas daļiņas elpojam un uzņemam ar pārtiku. Vidēji cilvēks katru nedēļu patērē apmēram 5 gramus plastmasas, kas ir līdzvērtīgi vienas kredītkartes svaram. [1]
Plastmasas masveida ražošana sākās pagājušā gadsimta 50. gados, un mūsdienās katru gadu to saražojam arvien vairāk – 2017. gadā tās bija aptuveni 348 miljoni tonnas. [2] Pārmērīga plastmasas ražošana ir galvenā problēma, kas veicina vides piesārņojumu.
98% no katru gadu saražotās plastmasas iegūstam no neatjaunojamiem resursiem – jēlnaftas, dabasgāzes un akmeņoglēm. [3] Neatjaunojamo resursu izmantošanas rezultātā atmosfērā nonāk siltumnīcefekta gāzes (SEG), kas būtiski veicina klimata pārmaiņas. Trešdaļa no visas saražotās plastmasas nokļūst dabā, t.sk. ūdeņos, bet gandrīz puse nokļūst izgāztuvēs, kur tā var palikt pat vairāk nekā uz 1000 gadiem.
Pastāv vairāki veidi, kāpēc plastmasu varam novērot ūdeņos – atstāts zvejas aprīkojums (zivju murdi, tīkli), pilsētas un mājsaimniecību notekūdeņi (veļasmašīnas, kanalizācija), pludmaļu un upju tuvumā atstāti atkritumi. Tā rezultātā ūdeņos nokļuvušie atkritumi mūsu okeānos veido 5 lielas atkritumu salas, kuras tos arvien vairāk akumulē. Lielākā no tām atrodas starp Havaju salām un Kaliforniju, kas platības ziņā ir līdzvērtīga 3 Francijām. [4] Ūdens dzīvnieki nereti plūstošu plastmasu uzskata par barību, tādēļ katru gadu mirst vairāki miljoni dzīvnieku. Uz plastmasas mēdz uzkrāties arī nelabvēlīgas baktērijas un vīrusi, kas ietekmē ne tikai ekosistēmas, no kurām mēs un visas pārējās sugas esam atkarīgi, bet arī mūsu veselību. [5]
Tev noteikti rodas jautājums – bet ko es varu darīt, lai uzlabotu situāciju? Pirmkārt, izvēlies sadzīves tīrīšanas līdzekļus, kuriem ir ekomarķējums, iegādājies sezonālus un pēc iespējas vietējās izcelsmes produktus. Otrkārt, pārtikas produktu patēriņa, tostarp arī zvejas, tendences diktē pieprasījums pēc šiem produktiem, tāpēc, izvēloties zivis savā ēdienkartē, svarīgi izvelēties tādas zivis, kuru resursi ir bagātīgāki, kā arī dažādot ēdienkarti, lai samazinātu spiedienu uz populārām zivju izvēlēm. Treškārt, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar plastmasas piesārņojumu, pirmkārt, nepieciešams samazināt saražotās plastmasas daudzumu, pārveidojot biznesa modeļus, preces un iepakojumu, un atsakoties no lieka plastmasas patēriņa. [6]
Saglabāsim mūsu jūru tīru!
[2] https://www.statista.com/statistics/282732/global-production-of-plastics-since-1950/
[3] http://www3.weforum.org/docs/WEF_The_New_Plastics_Economy.pdf
[4] https://doi.org/10.1038/s41598-018-22939-w
[5] https://doi.org/10.1016/j.marpolbul.2019.01.011
[6] https://zerowasteeurope.eu/2019/05/a-zero-waste-hierarchy-for-europe/